02/07/2024
Šajā reizē ieskatāmies žurnāla “Tikšanās” 2005. gada februāra numurā. Tajā publicēts kāds īpašs stāsts par budistes ceļu pie Kristus.
Esmu atgriezusies no elles. Tā par Kambodžas sarkano khmeru pāraudzināšanas darba nometnē pavadīto laiku saka KLĒRA LĪ. Absolūtas vardarbības un ciešanu apstākļos izdzīvot viņai toreiz palīdzēja kādas Personas klātbūtne. Tikai pēc laika budiste Klēra Lī uzzināja šīs Personas vārdu - JĒZUS KRISTUS.
Klēra Lī stāsta: Esmu no Kambodžas, no valsts Āzijas dienvidaustrumos. Kā vairākumā reģiona valstu, arī Kambodžā galvenā reliģija ir budisms. Esmu dzimusi budistu ģimenē, mans tēvs bija dziļi pārliecināts budists, un es esmu budisma kultūras dziļi ietekmēta.
Viens no budisma ticības pamatiem ir mācība par karmu jeb cēloņu un seku likumu. Budisti tic, ka katram notikumam, visam, kas notiek mūsu dzīvē, ir kāds iemesls. Iemesls un sekas. Budismā nav vietas nejaušībai, viss ir izskaidrojams. Ja cilvēks ir laimīgs, tad budisti tic, ka viņš bauda savu pozitīvo darbu augļus, kurus tas veicis šajā vai iepriekšējā dzīvē. Savukārt ja cilvēks cieš, šis tik ļoti loģiskais karmas likums skaidro, ka ar to cilvēks bauda savas negatīvās rīcības augļus. Šajā ticībā es izaugu. Mana ģimene bija ļoti bagāta un izglītota. Laba karma, teica cilvēki. Es biju filozofijas pasniedzēja Pnompeņas universitātē, laimīgi precējusies, trīsgadīga bērna māte.
Tad pienāca 1975. gads, kas pilnībā pārvērta manu dzīvi. Šajā gadā Kambodžā varu pārņēma komunisti jeb sarkanie khmeri. Viņu mērķis bija jaunas sabiedrības radīšana, tādas sabiedrības, kura būtu pilnībā attīrīta no jebkādas Rietumu ietekmes, noslēgta un pašpietiekama. Lai to īstenotu, sarkanie khmeri sāka neiedomājamas represijas - tika nogalināta gandrīz visa valsts inteliģence, jebkurš, kuram bija kaut nedaudz kritisks prāts. Sarkano khmeru trīs gadu valdīšanas laikā tika noslepkavoti 2 miljoni no apmēram 7 miljoniem iedzīvotāju.
Tādā veidā 24 stundu laikā tika nošauts mans vīrs, mans tēvs, mans brālis, kurš bija deputāts, kā arī mans jaunākais brālis, kurš bija precējies ar francūzieti un līdz ar to tika uzskatīts par imperiālistu. Es paliku dzīva tikai tādēļ, ka esmu sieviete. Sarkanajiem khmeriem nebija aizdomas, ka sieviete arī varētu būt izglītota.
Visas pilsētas tika iztukšotas - uzskatot pilsētniekus par "nešķīstiem", sarkanie khmeri tos izsūtīja uz darba nometnēm. Tā es devos prom no mājām grūtniecības otrajā mēnesī un ar savu trīsgadīgo bērnu uz rokām. Tomēr visgrūtākais bija nevis materiālo labumu zaudēšana, bet gan apziņa, ka esmu pazaudējusi savu identitāti. Līdz tam es domāju, ka esmu izglītota sieviete ar ļoti labu karmu, bet 24 stundu laikā tas viss pazuda. Man bija jāiemācās jauns dzīves veids absolūtas vardarbības un denunciācijas apstākļos, jo cilvēki bija gatavi viens otru nodot par vienu vienīgu rīsu bļodu.
Ko es kā budiste varēju darīt šo radikālo pārmaiņu vidū? Kā šādos apstākļos domāt taisnīgas domas, ko pieprasa budisma mācība, kā saglabāt taisnīgu attieksmi? Kā budistei man vajadzēja sev teikt, ka es tagad baudu savu slikto darbu augļus, un pacietīgi gaidīt, līdz tie beigsies. Tomēr, kā to iespējams izdarīt, kad netaisnība ir kliedzoša un vardarbība visur klātesoša, kad esmu atbildīga par savu bērnu dzīvībām? Tas kļuva neiespējami. Savā vājumā nespēju apturēt visas negatīvās emocijas un lēnām kļuvu par dusmu, naida un sacelšanās sievieti. Biju milzīgas atriebības piepildīta un cerēju, ka kādu dienu varēšu saviem mocītājiem atdarīt ar tādu pašu vardarbību.
Bija nepieciešams kādam izteikt šīs negatīvās emocijas. Bet kam? Es atradu vainīgo - rietumnieku Dievu. Zināju, ka sarkano khmeru ideoloģija – komunisms – nebija radies Āzijā, bet gan jūdu - kristiešu civilizācijā. Tādēļ vainīgi ir Rietumi un arī viņu Dievs, es izsecināju. Sāku Viņu vainot visās savās ciešanās, izgāzu uz Viņu visas dusmas, teicu visu, kas vien bija uz sirds, un neizmeklēju vārdus. Laiks ritēja, tomēr es ar katru mirkli jutos aizvien stiprāka un nosvērtāka savās domās. Tas viss, pateicoties šīm ikdienas sarunām ar rietumnieku Dievu.
Kādu vakaru, kad atgriezos no darba, mani pat pārņēma lepnums - sapratu, ka esmu bijusi stipra, es un mani bērni esam izdzīvojuši. Teicu rietumnieku Dievam: "Ei, Tu, tur augšā! Tu redzi, ka esmu gudra, stipra sieviete un šādos apstākļos esmu spējusi izdzīvot. Pierādi, ka Tu esi! Tagad vai nekad! Liec sevi manīt - aplaudē man! Es apklusīšu, gaidot tavus aplausus."' Kā budiste es mācēju ieiet klusumā, vienalga, kur, un tā es apklusu savā sirdī. Tomēr nebija nekādu aplausu. Rietumnieku Dievs sarkano khmeru rīsu plantācijā man deva kaut ko pārsteidzošu, ko nekad nebūtu gaidījusi. Tajā brīdī klusumā sajutu kādas Personas klātbūtni un negaidītu mieru sirdī. Vaicāju sev, no kurienes nāk šis miers, tas noteikti nevarēja būt no manis pašas. Saskaņā ar budismu, lai iemantotu mieru, ar sevi ir ļoti daudz jāstrādā, jāatsakās no negatīvām emocijām, domām. Bet es taču neko tādu nebiju darījusi, tieši pretēji:- divus gadus biju vienīgi zākājusies. MIERS MAN TIKA DOTS KĀ NEPELNĪTA DĀVANA. Tas bija brīnišķīgi – saņemt sirdsmieru, kad man nebija nekā, it nekā un mans ķermenis bija pastāvīgās ciešanās!
Tomēr ar to mana fiziskā elle nebeidzās. Turpināju dzīvot Pola Pota rīsu plantācijās līdz pat 1979. gadam, kad mūs atbrīvoja vjetnamiešu karaspēks.
1980. gadā emigrēju uz Franciju un apmetos uz dzīvi kādā mazā ciematiņā valsts dienvidos. Šajā laikā vēlējos saprast, vai mans rietumnieku Dievs, ar kuru biju sarunājusies visus šos gadus, ir tas pats kristiešu Dievs. Vēlējos izlasīt Evaņģēliju. Palūdzu to ciematiņa priesterim. Ja jūs redzētu viņa sejas izteiksmi - budiste, kura vēlas lasīt Evaņģēliju! Izlasītais mani ļoti uzrunāja, sāku apbrīnot šo Jēzu no Nācaretes. Tas pat šķita neiespējami, ka tik varens cilvēks reiz dzīvojis. Kāds skolotājs! Tik ļoti atšķirīgs no vienaldzīgā un rāmā Budas. Viņa spēja atbrīvot cilvēkus no ļaunā gara, - tā man atgādināja iekšējo atbrīvošanu, kuru pati piedzīvoju Pola Pota nometnē. Viņa nespēks, kad Viņš apraudāja savu draugu Lācaru, Viņa skumjas un dusmas. Tas viss nolika Viņu man līdzās. Tad vēlējos apmeklēt dievkalpojumu. Sākumā daudz nekā nesapratu, bet kāda balss man sirdī teica: ‘Es eju tev blakus jau ilgu laiku, bet tu Mani neatpazini. Es esmu tavs Kungs un tavs Dievs.”
Budisms un kristietība – abi ceļi vēlas dziedināt cilvēku, darīt to laimīgu. Bet Buda teic, ka viņš tikai rāda ceļu. Savukārt JĒZUS PATS IR ŠIS CEĻŠ. Jēzus saka: “Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība.” Tādēļ es izvēlējos Jēzu!
