IZTĒLES BIBLIOTĒKA

12/06/2024

20/04/2024

12/12/2022

28/08/2021

Fragments no topošās e-grāmatas Pēteris Krievs ,,Kāp kalnā”.

GLĀBTS NO BADA NĀVES
Ir beidzies asiņainais karš, kur miljoniem ir zaudējuši dzīvību. Vācu armija kapitulējusi. Tūkstošiem karavīru noliek nāvējošos ieročus ,,Kurzemes katlā”. Viņus sagaida drausmīga izsūtīšana, spaidu darbi, ko sauc par ,,filtrāciju”. Atceroties šo laiku smagi paliek ap sirdi, kur tik daudzi jauni cilvēki mira necilvēcīgos bada un sala apstākļos. Par šo laiku varētu uzrakstīt veselu grāmatu (Elmārs Sīlis savulaik ir uzrakstījis: https://books.apple.com/.../vect%C4%93va-st.../id1484400524 ), bet kā jau teicu, gribu pieskarties tikai nedaudziem fragmentiem no mana dzīves stāsta, lai jūs, dārgie lasītāji, labāk varētu saprast domas un izjūtas, kas izpaužas manās dzejās. Mana «filtrācijas» vieta, liekas ir vistālākā no dzimtenes, apmēram 12000 km., pie polārā loka, pāri visai Sibīrijai, pāri Japāņu un Ohotskas jūrām līdz Magadānas pilsētai un tad vēl 665 km. pa autotrasi līdz, Kolimas zelta raktuvēm, kur nav ne kolhozu, ne sovhozu, kur valda izsalkums, aukstums, katorgas darbi un nāve.
Gribu jums līdzdalīt kādu neaizmirstamu vakara stundu Kolimas zelta raktuvju barakā. Pie barakas vienīgās krāsns sēž drūmi, netīri no zelta šahtu kvēpiem nomelnējuši zeltrači. Šī krāsns dod siltumu tikai tik ilgi, kamēr to kurina, jo tā ir izgatavota no bleķa mucas, kurai ir izcirsti divi caurumi: viens gulošas mucas vienā galā, kur iebāzt malku un otrs otrā galā augšpusē, kur ievietota apaļa bleķa truba, kas izpilda skursteņa vietu. Sēžam tai apkārt kamēr tā kurās, lai kad beidzās kurināšana, katrs steigtos uz savu guļas vietu barakā. Es sēžu un lasu vienīgo Jaunderību, ko esmu šeit mantojis no mirušā ticības biedra Zariņa. Pie manis pienāk kāds vīrs un jautā: kas tā ir par grāmatu, ko es lasu. Es teicu, ka tā ir jaunā derība, Dieva Svētie raksti. Mums izraisās sarunas. Par sevi zeltracis stāsta, ka viņš dzimtenē, Jūrmalā, esot bijis konditors. Dieva lietas viņu nav interesējušas un arī ticības viņam nav bijis nekādas. Īsti ticēt viņš esot iesācis tikai šeit, Kolimā. Viņš par to iesāk stāstīt, ka viņš nesen, 10 dienas pirms mēneša beigām iegājis ēdnīcā, lai saņemtu savu nabadzīgo pārtikas normiņu pēc kartiņām, bet kad pienācis pie virtuves lodziņa, tad konstatējis, ka šīs kartiņas bij nozagtas no viņa kabatas. Ko tagad lai iesāk? Viņš turpināja, ,,Skaidrs ir viens: darbā bez maizes kumosa nav ko domāt. Mani gaidīja bada nāve. Atstāju ēdnīcu un devos kalnā, kur auga retas Sibīrijas ciedras un reti krūmiņi, starp kuriem kādreiz bij atrodami reti kalna sīpoli. Zeltrači šo piekalni bij izmeklējuši krustām šķērsām un pēdējos izlasījuši. Apsēdos sūnās drūmu domu nomākts un klusībā pirmo reizi mūžā lūdzu Dievu: ,,Dievs, ja tu tāds esi, tad glāb mani no bada nāves. Man pašlaik neglābjami jāiet boja, ja Tu man neparādi savu žēlastību!” Kad biju kādus mirkļus ar noliektu galvu tā sēdējis, es piepeši dzirdēju balsi: ,,Griezies pa labi un ej 50 soļus!” Balss to vēlreiz atkārtoja. Satraukts es piecēlos, pagriezos pa labi un soļoju skaitīdams soļus. Un ko es ieraudzīju? Aiz maziem krūmiņiem bij neliels apaļš laukumiņš pilns ar kalnu sīpoliem, kurus ļoti cienīja šahtu priekšnieku ģimenes locekļi. Noplūcu pus laukumiņu no tiem un sabāzu savā moskītu tīkliņā. Lieliem soļiem devos no kalna lejā pie šahtu priekšnieku dzīvokļiem. Sīpoliņus ieraugot kāda kundze jautāja, ko par tiem es vēlētos? ,,Paēst un maizi!” es izsaucos. Viņa mani bagātīgi paēdināja un vēl iedeva maizi. Ar pārējiem sīpoliem es rīkojos prātīgāk. Es noplūcu atlikušos sīpoliņus, sasēju buntītēs un tad gāju pie priekšniekiem. Šajās 10 dienās es paēdu labāk nekā visā izsūtīšanas laikā. Viņš izsaucās: ,,Tagad es noteikti zinu, ka ir dzīvs Dievs, kas dzird nelaimīgo lūgšanas un tās atbild, ja vien tās ir nepieciešama rakstura!”
CILVĒKS EŅĢELIS
Tas bija 1945. gada rudenī Kolimas zelta raktuvēs. Trūcīgā uztura un smaga darba ietekmē daudzi tautieši nesagaidīja priekšā esošo ziemu. Pusbadā un, milzīgajā aukstumā līdz -60C bijušie frontes vīri sāka slimot ar plaušu karsoni, daudziem miesas sāka uzpampt, mainījās ādas krāsa, zobi palika svabadi... Nāve iesāka savu pļauju lāģerī. Mira cits pēc cita desmitiem jaunu cilvēku pašos labākos spēka gados. No mūsu lāgera, kur bija ap 400 latviešu bijušo frontinieku nomira kādi 80 cilvēku. Arī es nokļuvu slimnīcā, biju par matu no nāves. Piecas dienas nogulēju slimnīcā ar plaušu karsoni, zaudēta bij ēstgriba, bet tad es atlabu. Trīs dienas man deva laiku veselības uzlabošanai. Atgriezās ēstgriba, bet man nebija ne naudas, ne pārtikas. Sapratu, ka bez ēšanas man ir jāiet bojā . . . Atrados viens savā barakā, jo pārējie bij darba šahtās. Es noslīgu uz ceļiem barakā pie galda kvēlā lūgšanā, sacīju: ,,Dievs, ja Tu mani tagad neglābsi, tad man ir jāiet bojā bada nāvē . . . Kungs, ja esmu Tev vajadzīgs tad dodi man šodien dienišķo maizi!” Pēc dažām sekundēm piepeši atvērās barakas čīkstošās durvis un pa tām ienāca cilvēks. Padusē viņam bij baltmaizes kukulis un vesels kilograms sālītu reņģu. Viņš man pasniedza baltmaizi un zivis sacīdams: ,,Ņemiet!” apgriezās un aizgāja nozuzdams manam skatam . . . Es biju glābts no bada nāves. Neizteicama slava kāpa uz debesīm no manām krūtīm par Dieva glābšanu. Jā, tas bija Dieva sūtīts eņģelis – cilvēka veidā, (Ebr. 13:2), kas paliks man neizdzēšami atmiņā.
ATBRIVOŠANA
Noslēdzot savus memuārus, gribu minēt vēl kādu fragmentu no manas dzīves stāsta, kas mani ir mācījis par visu pateikties Dievam, lai gūtu panākumus ticības dzīvē. Šis gadījums arī ir no Kolimas zelta raktuvju dzīves pēdējā posma. Cilvēcīgi ņemot mums nebija nekādu cerību izkļūt no šīs moku vietas, jo mums bij jādod paraksts, ka iesaistāmies uz sešiem gadiem raktuvju darbā, tāpēc vien, ka esam dienējuši vācu armijā. Tas bija ļoti rūgts biķeris mums visiem. Tas nozīmēja, ka maz cerību varējām lolot, ka redzēsim dzimtenes kalnus un lejas, redzēsim savus pie-derīgos. Kādā aukstā ziemas dienā, atrados savā darba vietā, pie kompresora, kas pēc vajadzības un pieprasījuma dod saspiestu gaisu šahtās. Raugos ar nožēlu uz savu bēdīgo apģērbu, ko biju mantojis no sava nesen mirušā ticības brāļa Zariņa. Piepeši man sirdī it kā kāds runātu: ,,Tu citus esi mācījis par visu pateikties Dievam, bet kā ir ar tevi pašu: vai tu pateicies Dievam par visu no sirds ko tu saņem šeit dzīvodams labu un ļaunu?” Man garā tiek atgādināta rakstu vieta no Dāvida dziesmu grāmatas 50:24 ,,Kas pateicību upurē, tas mani tur godā un tas ir tas ceļš, ka Es tam rādīšu Dieva pestīšanu.” (E. Glika tulkojumā.) Ar muti to esmu darījis, bet ne no sirds. Atspiedies pie milzīgā saspiestā gaisa rezervāra, raudzījos uz savu nožēlojamo apģērbu un iesāku par savām skrandām no sirds pateikties Dievam. Es domāju, ja šobrīd mani redzētu citi ieslodzījuma biedri, tad viņi noteikti domātu ka esmu sajucis. Mana slavas un pateicības lūgšana vilkās kādu pusstundu, līdz manā sirdī nolaidās brīnišķīgs miers. Jūs jautāsiet: vai bija kāds rezultāts šai lūgšanai? Jā, brīnišķīgs rezultāts. Pēc pāris dienām pienāca pavēle no Maskavas: ,,Nekavējoties atbrīvot visus latviešus, lietuviešus, igauņus un citas tautības un nosūtīt uz dzimteni!” Te bij notikusi brīnišķa Dieva pestīšana, atsvabināšana. No prieka naktī nenāca miegs. Dievs atkal bij uzklausījis lūgšanu. Kāds tas bija prieks, kad pēc apmēram divu mēnešu ceļojuma ieraudzījām atkal savus piederīgos, kuri bija krietni vairāk nosirmojuši un arī savus garīgos domu biedrus. Iesākās garīgā darba turpinājums tikai atkal apstākļos, kuri bij citādāki nekā Kolimā. Pēc kara un ,,filtrācijas” ir radies viss lielais vairums manu dzeju. Paralēli dzejai rit mans garīgais darbs dzimtenē ar daudz garīgiem piedzīvojumiem, kas ir veidojuši un ietekmējuši manu garīgo pārliecību, dzeju un arī atziņu pēckara periodā.
Madonā. Ievu ielā 6
1992. gada 20. augustā
AUTORS

‎Connecting to Apple Music.